Veselība un Drošība
Darba devēja rūpes
Darba devējam, saskaņā ar Darba aizsardzības likumu, ir pienākums aizsargāt un rūpēties par darbinieka veselību un drošību darbavietā. Darbiniekiem ir tiesības uz tādu darbu un darba vidi, kas ir droša un bez darba vides riskiem.
Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam darba un veselības drošību tai skaitā īstenojot un ieviešot aizsardzību no arodslimībām; sniedzot informāciju par nodarbināto instruktāžu un apmācību darba aizsardzības jomā; un veidojot darba aizsardzības organizatoriskās struktūras un nosakot to mērķus. Darba devējam ir pienākums veikt darba vides riska novērtēšanu; pieņemt attiecīgos mērus, lai izvairītos no darba vides riska; novērš darba vides riska cēloņus; darbu pielāgo indivīdam, galvenokārt darbavietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, un mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību.
Saskaņā ar darba aizsardzības vispārīgajiem principiem darba devējam ir pienākums organizēt darba aizsardzības sistēmu, kurā ietilpst: darba vides iekšējā uzraudzība, tai skaitā darba vides riska novērtēšana; darba aizsardzības organizatoriskās struktūras izveidošana; un konsultēšanās ar nodarbinātajiem, lai viņus iesaistītu darba aizsardzības uzlabošanā.
Darba devējam ir pienākums nodrošināt darba aizsardzības sistēmas darbību uzņēmumā. Ar darba aizsardzību saistītos izdevumus sedz darba devējs, kā arī likumā noteiktajā kārtībā — no darba negadījumu speciālā budžeta.
Sakarā ar Covid 19 saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu, MK rīkojums ir ļāvis darba devējiem uzsākt attālināto darbu ar darbinieku savstarpēju piekrišanu. Pirms attālināta darba uzsākšanas darbinieks ir jāizvērtē no tā, vai viņam mājās ir pietiekami resursi darba pienākumu veikšanai.
Avoti: 2002. gada Darba aizsardzības likuma 1., 2., 5., 8., 9. un 11. pants, jaunākie grozījumi izdarīti 2020. gadā
Bezmaksas aizsardzība
Individuālie aizsardzības līdzekļi ir noteikti Ministru kabineta noteikumos un Darba aizsardzības likuma noteikumos.
Darba devējiem ir pienākums dod priekšroku kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba aizsardzības pasākumiem. Individuālos aizsardzības līdzekļus lieto, ja no darba vides riska faktora iedarbības nav iespējams izvairīties vai to nav iespējams mazināt, lietojot kolektīvos aizsardzības līdzekļus. Aizsardzības līdzekļa lietošanas ilgumu nosaka, ņemot vērā darba vides riska faktorus un to, cik bieži un ilgi nodarbinātais tiek pakļauts riskam, kā arī darbavietas raksturojumu un aizsardzības līdzekļa efektivitāti. Aizsardzības līdzekļus lieto tikai ražotāja instrukcijās paredzētajiem mērķiem. Darba devējs nodrošina, lai instrukcijas ir nodarbinātajiem saprotamas un pieejamas.
Katrs individuālais aizsardzības līdzeklis ir paredzēts vienam nodarbinātajam. Ja vienu un to pašu aizsardzības līdzekli pārmaiņus lieto vairāki nodarbinātie, darba devējs veic atbilstošus pasākumus, lai tiktu ievērotas higiēnas prasības un netiktu nelabvēlīgi ietekmēta lietotāju veselība. Darba devējs bez maksas nodrošina nodarbinātos ar aizsardzības līdzekļiem, veic pasākumus, kas nodrošina aizsardzības līdzekļu uzturēšanu darba kārtībā un atbilstību higiēnas prasībām saskaņā ar ražotāja instrukcijām (piemēram, aizsardzības līdzekļu glabāšanu, pārbaudi, tīrīšanu, dezinfekciju, remontu).
Nodarbinātajam ir tiesības atteikties no darba veikšanas, ja lietojamais darba aprīkojums vai darbavieta nav apgādāta ar nepieciešamajām drošības ierīcēm vai nodarbinātā rīcībā nav nodoti nepieciešamie individuālie aizsardzības līdzekļi. Nodarbinātajam darba aizsardzības jomā ir pienākums lietot kolektīvos aizsardzības līdzekļus, kā arī viņa rīcībā nodotos individuālos aizsardzības līdzekļus saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto dokumentāciju (ražotāja instrukcijas, ķīmisko vielu un ķīmisko produktu drošības datu lapas u.c.) un pēc lietošanas attiecīgos aizsardzības līdzekļus novietot tiem paredzētajā vietā.
Avoti: 17.panta 3.punkts, 18.panta 2.punkts un 25.panta 3.punkts, Darba aizsardzības likums, pieņemts 2002.gadā, pēdējo reizi grozīts 2010.gadā; Ministru kabineta 2002.gada 20.augusta noteikumi Nr.372 ‘’Darba aizsardzības prasības, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus’’
Apmācības
Darba aizsardzības likums nosaka, ka darba devējam ir pienākums veikt darbinieku apmācību darba aizsardzības jomā.
Apmācības par darba aizsardzības pasākumiem ir sastāvdaļa, iepazīstinot darbinieku ar veicamo darbu. Darba devējiem ir pienākums apmācīt darbiniekus strādāt drošu un veselībai nekaitīgām metodēm. Darba devējs nodrošina, lai ikviens nodarbinātais saņemtu instruktāžu un tiktu apmācīts darba aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz viņa darbavietu un darba veikšanu. Šādu instruktāžu un apmācību veic, uzsākot darbu, mainoties darba raksturam vai darba apstākļiem, ieviešot jaunu vai mainot iepriekšējo darba aprīkojumu un ieviešot jaunu tehnoloģiju. Nodarbināto instruktāžu un apmācību pielāgo darba vides riska pārmaiņām un periodiski atkārto.
Darba devējs nodrošina uzticības personu papildu apmācības uzsākšanu darba aizsardzības jomā mēneša laikā pēc to ievēlēšanas. Uzticības personu papildu apmācība darba aizsardzības jomā veicama darba laikā. Izdevumus, kas saistīti ar papildu apmācību, sedz darba devējs. Darba aizsardzības instrukcijām un apmācībai ir jābūt nodarbinātajiem saprotamai un piemērotai viņu profesionālajai sagatavotībai. Darba devējs pārliecinās par to, ka nodarbinātais ir sapratis darba aizsardzības instrukcijas un apmācību.
Nodarbinātajam darba aizsardzības jomā ir pienākums piedalīties darba devēja rīkotajās instruktāžās un apmācībās darba aizsardzības jomā. Darba devējam ir jānosaka papildu apmācību darba aizsardzības jautājumos nodarbinātajam, kurš pārkāpis darba aizsardzības normatīvos aktus vai citus darba aizsardzības noteikumus, ja šāds pārkāpums nav radījis risku citu cilvēku drošībai un veselībai, apmācības laikā nodarbinātajam saglabājot minimālo darba algu.
Avoti: 6.panta 2.punkts, 14.pants un 17.panta 6.punkts, Darba aizsardzības likums, pieņemts 2002.gadā, pēdējo reizi grozīts 2010.gadā
Darba aizsardzības sistēma
Labklājības ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde darba, sociālās aizsardzības, bērnu tiesību aizsardzības, bērnu un ģimenes tiesību, kā arī personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības jomā. Valsts darba inspekcija ir iestāde, kura ir atbildīga par darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu, tai skaitā attiecībā uz korektu darba tiesisko attiecību ievērošanu un darba aizsardzības likumdošanas ievērošanu.
Valsts darba inspekcija darbojas, pamatojoties uz 2008.gada jūnijā pieņemto Valsts darba inspekcijas likumu. Darba inspekcijas galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un kontrolē darbavietās esošo bīstamo darba aprīkojumu.
Vieni no galvenajiem Valsts darba inspekcijas uzdevumiem ietver uzraudzīt un kontrolēt darba tiesiskās attiecības, darba aizsardzības un darbavietās esošo bīstamo darba aprīkojumu uzraudzība; kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda darba līgumos un darba koplīgumos noteiktos pienākumus; veicina sociālo dialogu; veic pasākumus, lai sekmētu domstarpību novēršanu starp darba devēju;pēta darbatiesiskās attiecības,darba aizsardzībasunbīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību; normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanu un vienotu reģistrāciju; normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piedalās arodsaslimšanas gadījumu izmeklēšanā; un veic nelaimes gadījumu izmeklēšanu nelaimes gadījumiem, kuri saistīti ar bīstamām iekārtām, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumos noteiktajām procedūrām.
Valsts darba inspekcijas divas galvenās darbības jomas ir nelegālā nodarbinātība un darba aizsardzība, kuras ir noteiktas valsts līmenī izstrādātajos un apstiprinātajos plānošanas dokumentos.
Ja nodarbinātais ir ziņojis darba devējam par darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku personu drošībai un veselībai, bet darba devējs neveic norādītos darba aizsardzības pasākumus, nodarbinātais var vienpusēji izbeigt darba tiesiskās attiecības, un darba devējam ir pienākums izmaksāt nodarbinātajam atlīdzību, kas nav mazāka par sešu mēnešu vidējo izpeļņu.
Avoti: Valsts darba inspekcijas likums, pieņemts 2008.gadā; Darba aizsardzības likuma 19. pants, kas grozīts 2020. gadā; https://likumi.lv/ta/id/310068-grozijumi-darba-aizsardzibas-likuma
Noteikumi par veselību un darbu
- Ministru kabineta 2002.gada 20.augusta noteikumi Nr.372 ‘’Darba aizsardzības prasības, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus’’ / Cabinet Regulation No. 372 of 20 August 2002 on Occupational Safety & Health Requirements for the Use of Personal Protective Equipment
- Valsts darba inspekcijas likums, spēkā no 2008.gada jūnija / Law on the State Labour Inspection adopted in June 2008
